Zemkopības ministrijas sagatavotie un šobrīd akceptēšanai Saeimā nodotie lauku zemes privatizācijas likuma grozījumi, kas apgrūtina tirdzniecību ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi, kā jau bija sagaidāms, izraisījuši visai plašu ažiotāžu. Pamatā - nekustamo īpašumu tirgotāju vidū. Ik pa brīdim uzrodas kāda atklātā vēstule vai sašutuma pilns paziņojums, pat tiesvedības draudi.Piesedzoties ar pašizdomātiem ekspertu tituliem likumprojekta apstrīdēšanai īpaši dibinātās nevalstiskās organizācijās, nekustamo īpašumu tirgotāji biedē gan ar zemes cenas kritumu, gan lauksaimniecības produkcijas pārprodukciju, kas novedīšot zemniekus nabadzībā, gan ar Valsts kases ieņēmumu no nekustamā īpašuma darījumiem samazināšanos, kā sekas būšot kārtējā nodokļu celšana. Taču visi šie draudi jāskata tikai un vienīgi caur to paudēju personisko interešu prizmu. Un procesi jāvērtē kompleksi. Jā, likuma pieņemšanas gadījumā mazāki būs nodokļu ienākumi no spekulatīviem darījumiem, toties lielāki - no lauksaimnieciskās produkcijas realizācijas. Otrs gadījums ir, kā tagad mēdz teikt, ilgtspējīgāks - savu mantoto vai agrāk iegādāto zemi varam pārdot tikai vienreiz, bet uz tās izaudzēto - regulāri daudzu gadu garumā. Ir labi, ka likuma grozījumu autori atļaujas postulēt, ka Latvijas nacionālajās interesēs ir nevis ļaut visu iztirgot, bet gan panākt, lai lauku zeme maksimāli tiktu izmantota lauksaimniecības produkcijas ražošanā un lai veidotos stabilas zemnieku saimniecības, kas spēj konkurēt gan vietējā, gan eksporta tirgū. Kā zināms, pilnīga lauku zemes tirgus liberalizācija vairo risku, ka lauksaimniecības zemes var nonākt tādu īpašnieku rokās, kam to apstrāde ir lieks apgrūtinājums, gaidot cenu kāpumu, kad konkrēto objektu varēs izdevīgāk pārdot. Ne velti pēc Zemkopības ministrijas datiem patlaban aktīvi netiek izmantoti apmēram divi miljoni hektāru lauksaimniecības zemju, bet 60% zemnieku nepieciešamās platības spiesti nomāt, dzīvojot nemitīgās bailēs, ka līgumi vienā brīdī var tikt uzteikti. Skaidrs, ka, formāli vērtējot, zeme ir tāds pats pirkšanas - pārdošanas objekts kā māja, dzīvoklis vai uzņēmums. Taču praksē arī valstīs, kas klaji iestājas par brīva zemes tirgus principiem, šāda attieksme tiek ievērota ar visai striktām atrunām par zemes izmantošanas mērķiem. Un labā ziņa ir tā, ka savu interešu aizsardzību varam balstīt šo valstu praksē, līdz ar to, lai arī kā mums draudētu, ne ar kādu starptautisku tiesvedību neriskējam. Komentārs publicēts laikrakstā un portālā Diena 12.02.2014.
|
