Laika vilkšanas politika, ko piekopj A.Kampars un viņa domubiedri, ir saprotama – pateicoties aizdevuma miljardiem līdz vēlēšanām tiks aizlāpīti visi budžeta caurumi, pēc vēlēšanām tad ekonomikas vai finanšu ministrs atkal varēs nākt klajā ar sabiedrību šokējošām iniciatīvām, kā to jau esam piedzīvojuši saistībā ar pensiju likumu pašvaldību vēlēšanu dienā. Pamats šādām bažām ir – nav noslēpums, ka V.Dombrovskis starptautiskajiem aizdevējiem jau apsolījis dramatiskus izdevumu samazinājumus nākamā gada valsts budžetā, kuri plašākai sabiedrībai šobrīd tiek slēpti.

Var piekrist A.Kampara tēzei, ka priekšvēlēšanu gaisotnē ir nevis jārada sabiedrībai mānīgs priekšstats par ekonomikas atveseļošanās priekšnosacījumiem, bet gan jāpanāk reāls progress tautsaimniecības izaugsmē. Taču, lai to nodrošinātu, jau tagad jārunā skaidra valoda – kā tiks nodrošināta izdevumu ekonomija nākamā gada valsts budžetā, vai un ar kādām nosacījumu izmaiņām jārēķinās biznesam, kādas reālas, ne formālas, pārmaiņas skars valsts pārvaldi.

Sabiedrību nedrīkst mānīt, piesedzoties ar aizdevēju slavinājumiem par mūsu rātno aizņemšanos un spēju bez sociāliem nemieriem (atšķirībā no Grieķijas) dramatiski samazināt iedzīvotāju pirktspēju. No Latvijas kreditoru apmierinātības vien bezdarbs nesamazinās, valsts pārvaldes efektivitāte un uzņēmējdarbības vide neuzlabosies!

Ministrs Kampars ir apliecinājis atbalstu PVN samazināšanai viesnīcām, taču acīmredzamā viņa nespēja pārliecināt savus partijas biedrus šajā jautājumā ir kārtējais pierādījums tam, ka ekonomikas ministrijas gatavotajām koncepcijām, diskusijām darba grupās u.tml. var būt nozīme vienīgi tad, ja katrai aktivitātei ir noteikti strikti ieviešanas termiņi. Andra Šķēles sagatavotie dokumenti atšķiras tieši ar to, ka nosaka striktus termiņus ne tikai valdības sen gatavotām, bet arī no jauna rosinātām iniciatīvām.

Latvijai šobrīd ir svarīga nevis „salīdzināšanās” ar kaimiņiem par ES struktūrfondu līdzekļu ieviešanas tempiem, bet gan maksimāli efektīva naudas ieguldīšana tautsaimniecībā, tādējādi mazinot vajadzību pēc aizņemšanās. Projektu, pieteikumu, plānu ir daudz, bet to, cik neefektīva pēdējos gados ir bijusi ES atbalsta finansējuma reāla izmaksa, apliecina gan Andra Šķēles sagatavotā dokumentā “Priekšlikumi neatliekamai rīcībai” iekļautie grafiki (skat. www.tp.lv), gan fakts, ka pilnībā nosiltināto daudzdzīvokļu ēku daudzums saskaitāms uz roku pirkstiem.