 Partiju biedru "lielā staigāšana" iestājās negaidīti. Ne iepriekšējās valdības krišanas, ne esošās veidošanās laikā, kad Saeimas gaiteņos bija manāms par pāris disedentiem vairāk, bet politiski it kā klusā un mierīgā periodā.
Vienā dienā no JL aizgāja paprāvs pulks redzamu politiķu. Palikušie teicās pat priecīgi esam, kā no spitālīgajiem vaļā tikuši.
Smagāk iet tēvzemiešiem - teju vai katru dienu kāds aiziet. Ja neaiziet, avīzēs tā arī lasām - šodien šo partiju neviens nepameta! Publicitāte, kā nevienam! Kāds politiķis šajās dienās visai ciniski noteica - ja griež pa gabaliņam, ir sāpīgāk! Skarbi.
Šķelšanās mokas ieilgst. Nav zināms, kurš būs nākamais, uz kuriem vēl var un uz kuriem vairs nevar paļauties un ko darīs svārstīgie. Divi eiroparlamentārieši aizgājuši, divi palikuši, spraigas diskusijas raisoties nodaļās...
Tēvzemiešu vadoņi turas tikpat braši kā JL. Neizrāda satraukumu. Tas arī saprotams - miers liecina par stabilitāti. Bet tā konservatīvu partiju biedriem un vēlētājiem ir vissvarīgākā. Jo mazāks būs satraukums, jo mazāki upuri - pirkstu nogriezīs, roka paliks.
Nākotne?
Domāju, ka labs piemērs ir sociāldemokrāti - saplēsās, sašķēlās, abas puses zaudēja. Tagad vadošie nomainīti un partija iziet intensīvās terapijas kursu. Varbūt izdzīvos, varbūt ne...
Morāle?
|
