Krievijā viss ir skaidrs: tur tiks ievēlēts esošā prezidenta favorīts - pirmais vicepremjers Dmitrijs Medvedevs. Persona, kuras katru kustību ik dienu rāda galvenajos ziņu izlaidumos, kura runas un uzvedības stils mudina domāt, ka viņam ar pašreizējo valsts vadītāju viens ir skolotājs, un kura reitings ļoti strauji kāpj arī sabiedrībā. Reālas konkurences, pateicoties administratīvajām svirām, nav. Liberāldemokrātu līderis Vladimirs Žirinovskis, Komunistu līderis Genadijs Zjuganovs un Demokrātiskās partijas vadītājs Andrejs Bogdanovs pirmajam vicepremjeram nav vērā ņemami konkurenti. Savukārt pašreizējās varas reālā opozīcija bijušā premjerministra Mihaila Kasjanova personā no sacensības izslēgta - Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija svētdien paziņoja par atteikumu reģistrēt viņa kandidatūru. Jau iepriekš Labējo spēku savienības līderis Boriss Ņemcovs bija pārtraucis priekšvēlēšanu kampaņu un savus atbalstītājus aicinājis balsot par M.Kasjanovu. 

Radikāli atšķirīga situācija ir ASV – tur cīņa iet vaļā ne pa jokam. Un nelīdz ne tas, ka savējais jau ir pie varas, ne atrašanās opozīcijas statusā. Nav arī iespējas savām interesēm pakļaut centrālos medijus. Visu lielā mērā izšķir masu saziņas līdzekļos plaši translēta un apspriesta tiešā saruna ar vēlētājiem. Turklāt vispirms jāizcīna pirmā vieta konkurencē starp savējiem un tikai tad var stāties aci pret aci ar politisko pretinieku. Kārtīgs maratons vairāk kā pusgada garumā!
Katra uzstāšanās tiek rūpīgi gatavota, ņemot vērā vietējo iedzīvotāju intereses, attiecīgās dienas aktualitāti un arī konkurentu izmantotos argumentus. Precīzas emocijas, iestarpināti joki, vajadzīgajā brīdī kandidāta acīs sariešas asaras, aizlūst balss tonis, vēl pēc mirkļa ir atkal stingrība balsī – skaidri artikulētas cilvēku vēlmes, mērķa uzstādījumi, problēmu risinājumi. Nekādas runu lasīšanas no lapiņas, neviena atklāta priekšā teicēja (vismaz uzstāšanās laikā), ne mazākās nekompetences kādā publikai būtiskā jautājumā. Var jau šķist, ka arī šis ir viens vienīgs teātris, kur lielāki panākumi ir labākajam aktierim, taču, atšķirībā no zemeslodes otrajā pusē notiekošā, šeit kandidātam un viņa komandai ir jāspēj pārliecināt sabiedrību, ka ir labākais. Līdz ar to var būt puslīdz drošs, ka uzvar spējīgākais.

Kārlis Streips savā V-Dienas blogā norāda, ka Amerikā ir diezgan daudz cilvēku, kuri tāda vai cita iemesla dēļ neieredz Hillariju Klintoni, pie tam daudziem kaitinoša šķietot Bila Klintona ļoti aktīvā iesaistīšanās sievas priekšvēlēšanu kampaņā. Par to, kā tauta novērtē bijušā prezidenta iesaistīšanos kampaņā, nezinu, bet es pirms kādas nedēļas vai divām ar lielu sajūsmu vēroju Baraka Obamas sievas uzstāšanos. Manuprāt, tā bija izcila! Jo vairāk tāpēc, ka ne jau viņa kandidē uz augsto amatu. Pie mums neko tādu nekad nebiju redzējis un šaubos, vai tik drīz piedzīvošu. Bijušās PSRS teritorijā ir ierasts, ka politiķu otrās pusītes ir tikai rātni pavadoņi (ar ļoti retiem izņēmumiem, piemēram, satiksmes ministra kundze arī ir Saeimas deputāte). Padomijā vispār tika kultivēts priekšstats, ka politiķiem nav personiskās dzīves, un atceros, cik liels bija sabiedrības pārsteigums, kad pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs oficiālajos pasākumos TV ekrānos bija redzams kopā ar savu kundzi.

Ko mēs no Amerikas un Krievijas prezidentu priekšvēlēšanu kampaņās vērotā varam mācīties?

Mums šķietami ir cita situācija – Valsts prezidentu ievēl ne tauta, bet parlaments. Taču jāatceras, ka pēc gada Latvijā būs pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas. Politiķi jau tagad ir izvēles priekšā starp diviem pilnīgi atšķirīgiem kampaņas modeļiem, kur viens balstīts uz pašu politiķu padarīto vai nepadarīto, bet otrs – uz reklāmas aģentūru izdomu un sponsoru atbalstu. Nevēlot ļaunu saviem kolēģiem, kas pelna uz politiķu priekšvēlēšanu kampaņu rēķina, es tomēr gribētu, lai arī Latvijā nākamie deputāti un prezidenti spētu biežāk nostāties sabiedrības priekšā un pārliecināt, ka viņi zina, kādas problēmas nodarbina sabiedrības prātus un kādi ir to risinājumi, kā arī radīt sajūtu, ka tieši viņi ir tie, kam jāuztic pašvaldības vai valsts vadība.

Raksts publicēts: http://www.vdiena.lv/lat/politics/comblog/melniks