Raksti
Twitter
Arhīvs
Foto
Video
Eiro monētas
 Par mani

Par (ne)cieņu, (ne)iecietību un (ne)pacietību
iesūtīts: 2007.08.29 23:00 rakstīt autoram 
drukāt 

Kārtējo reizi palasīju Delfu komentārus. Šoreiz par satiksmi. Interesanti.

Nofiltrējot „ņerkstekļu” izšķiesto žulti, parādās arī pa sakarīgai domai. Tikai... vieni grib veloceliņus, citi – velosipēdistus ciest nevar; vieni lamā agresīvos autobraucējus, citi – kājāmgājējus; vieni pieprasa vairāk krustojumos izbūvēt luksoforus, lai ērti gājējiem, citi – nikni par katra jauna luksofora uzstādīšanu, jo tas palēnina satiksmi.

Ja šos komentētājus nosēdinātu pie viena galda un lūgtu vienoties par to, kas jādara prioritāri (jo līdzekļu taču visam nepietiek), diez vai pie viena kopsaucēja spētu nonākt. Ko lai dara – intereses katram savas vistuvākās.

Kamēr šīs pretrunas manāmas vien Delfu komentāros, viss kārtībā (mums tak ir demokrātija un vārda brīvība). Problēmas sākas, kad šīs savas intereses sāk dominēt pilsētas ikdienas satiksmē.

Kā, pamatojot nepieciešamību satiksmes dalībniekiem cienīt vienam otru, nesen kādā pasākumā teica Rīgas mērs Jānis Birks, 2007. gada pirmajā pusgadā satiksmes negadījumos cietuši 37 velobraucēji, bet 1 gājis bojā (salīdzinoši 2006. gada pirmajā pusē – 29 ievainoti, 2 gājuši bojā). Kas vainīgs? Gan paši, gan autovadītāji. Kā nu kuro reizi.

Intereses pēc ieskatījos CSDD apkopotajos datos par šī gada pirmajos septiņos mēnešos Latvijā notikušajiem ceļu satiksmes negadījumiem. Ceļu policija fiksējusi 19409 gadījumus, vēl 14243 fiksēti Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojā ar saskaņotajiem paziņojumiem, tātad kopā – 33652. Ikmēneša rādītājs visai līdzīgs – svārstās starp 4233 un 5026. Taču bez izteiktas laika apstākļu izraisītas sezonalitātes, piemēram, janvārī fiksēti 5026, bet maijā - 5023 ceļu satiksmes negadījumi. Tātad vainīga pamatā ir braukšanas kultūra. Turklāt būtiski, ka 820 gadījumos vismaz viens vadītājs (bez velosipēdistiem un mopēdistiem) bijis alkohola reibumā.

„Dzelžus” var atjaunot vai nopirkt jaunus, bet tās 217 izdzisušās dzīvības ir neatgriezeniskas.

Nedomājam. Pedālis grīdā un...

Rīgas domes Satiksmes departamenta Starptautisko projektu un velosatiksmes nodaļas vadītāja Olita Sproģe bēdīgo statistiku skaidro ar satiksmes dalībnieku pārgalvību un nespēju un nevēlēšanos saprast vienam otru: „Pilsētas satiksme ir kā pulksteņa mehānisms, kura ritmiska darbība atkarīga no katra elementa, šajā gadījumā no velosipēdistu, autobraucēju un gājēju savstarpējās cieņas. Tiklīdz šīs „sazobes” nav, sākas problēmas.”

Automašīnu skaits Rīgā pieaug aptuveni par 5-7 % gadā, aktīvo (ikdienas) velosipēdistu skaits pēc portāla Veloriga.lv aplēsēm pilsētas centrā pēdējā gada laikā ir dubultojies. Gājēju daudzums arī nav mazinājies. Tātad apdraudējums, ko rada dažādu satiksmes dalībnieku mijiedarbība, nemitīgi pieaug. Rūpes par savu dzīvību un veselību – nē.

Par to, cik zemu tiek vērtēta cilvēku dzīvība, nesen labu piemēru pastāstīja veikalu tīkla ''FANS'' vadītājs Pauls Stēga: „Šogad ''FANS'' veikalos rīkojām īpašu drošības akciju, kurā visiem velosipēdu pircējiem tika dāvinātas ķiveres. Bijām pārsteigti, ka vairāki pircēji atteicās pat no bezmaksas ķiverēm un vajadzēja pielikt lielas pūles, lai pārliecinātu par nepieciešamību lietot ķiveri sevis pasargāšanai no smagām traumām. Pērkot ziemas sporta veidu inventāru, ķiveres iegāde liekas cilvēkiem pašsaprotama, bet, pērkot velosipēdu, tikai retais iedomājas par drošības aprīkojumu, kaut gan braukšana ar velosipēdu pilsētā ir ne mazāk bīstama.''

Bēdīgi, ka savstarpējo sapratni, saticību uz ielas neveicina arī atsevišķi mediji window.print(); . Dienu pēc tam, kad tika prezentēti šai tēmai veltītie plakāti, kas vēl tagad manāmi pilsētas ielās un kas mudina gājējus, velosipēdistus un autobraucējus vienam pret otru izturēties ar savstarpēju cieņu, viena no lielākajām latviešu valodā iznākošajām avīzēm sašutusi vēstīja, ka, lūk, par velosipēdistiem vien domājot, par gājējiem un autobraucējiem – ne. No trim plakātiem redzēja tikai vienu? Nedomāju. Drīzāk – gribēja būt kritisks. Tikai tāpēc, lai būtu kritisks.

Vēl bēdīgāk, ka šāda attieksme tiek tiražēta. Un tad nav jābrīnās, ka aiz velosipēdista vai mācību automašīnas braucošie skaļi taurē, „lai tas muļļa pavācas malā”. Ka uz tiltiem un pie krustojumiem sastrēgumos nīkstošie autovadītāji ir gatavi raut durvis vaļā, lai ieriebtu velosipēdistiem, kas spraucas starp mašīnu rindām, un nav jābrīnās, ka, aizķerot viens otru uz ietvēm, gājēji un velosipēdisti nevis atvainojas, kā tas notiek Vācijā vai citās valstīs, bet gan gatavi viens otru nosist.

Kāds varbūt gribēs iebilst, ka Rietumvalstīs, lūk, esot nodalīti veloceliņi un tādu problēmu neesot. Nekā! Pirmkārt, nevienā valstī, nevienā pilsētā nav tā, ka veloceliņi vestu no katras mājas līdz katrai darbavietai. Tātad tik un tā velosipēdisti brauc gan pa ielas braucamo daļu, gan ietvi. Vienkārši tur cilvēkam pret cilvēku ir cita attieksme. Otrkārt, pie velosipēdistiem kā līdzvērtīga satiksmes dalībnieka tur jau pieraduši. Pie mums tas ir kaut kas jauns, kas turklāt ielaužas teritorijā, ko tur valdošie (uz ielas – autovadītāji, uz ietves – gājēji) vienmēr uzskatījuši par savu. Ietves pārdalīšana tiks principā ignorēta, tāpat kā velosipēdistiem ir pretenzijas pret to, ka veloceliņus izmanto arī gājēji („tie tak pat pēc nosaukuma ir velo-celiņi!”). Treškārt, velojoslas uz ietvēm jau var sazīmēt arī Rīgas centrā, bet, vai no tā visas problēmas tiks atrisinātas? Kā velosipēdisti apbrauks cilvēkus sabiedriskā transporta pieturvietās? Un, ja būs iezīmētas velojoslas, velosipēdisti taču brauks pa tām drošāk, ātrāk, vai ne? Vai varam būt pārliecināti, ka visi gājēji būs tik apzinīgi un šo ietves zonējumu respektēs? Diez vai. Es domāju, ka joslu iekrāsošana uz ietvēm pilsētas centrā avāriju risku tikai palielinās. Kamēr neiemācīsimies viens otru respektēt.

Bet tas ir tikai mans viedoklis. Labprāt dzirdētu arī citus. Arī neiecietīgos.

Meklēšana meklēt arhīvā
Copyright © 2006 , created by MB Studija »