 Lai arī sakāpinātas politiskās kaislības ap nākamā Valsts prezidenta kandidatūrām, notiekošais vairāk liek domāt par teātri, farsu – izšķirošie politiskie lēmumi tik un tā tiek un tiks pieņemti šaurā politiķu lokā un no sabiedrības viedokļa šajā gadījumā diez vai kas daudz ir atkarīgs. Ja nu vienīgi – uzticības pakāpe vienai vai otrai partiju grupai, ar ko var manipulēt ar pozitīvisma kampaņu vai notikumu negaidītu pavērsienu palīdzību.Pēc būtības pašreizējā prezidenta institūcija ir nevis valsts, bet gan partiju prezidents – valdošās partijas vienojas par tām pieņemamu kandidatūru un, lai ko tās teiktu, skaidrs, ka galvenā motivācija ir kandidātu atbilstība valdošo partiju interešu nodrošināšanai. Jāņem vērā lielā atšķirība starp sabiedrības un partiju interesēm, kas izriet no attiecīgo pozīciju būtības – sabiedrība šajā amatā vēlas redzēt tautas morālo līderi (īpaši pēc pašreizējās prezidentes), partiju galvenā interese ir stabilizēt savu varu, nodrošināt tās saglabāšanu ilgtermiņā. To apliecina arī I.Godmaņa izteiciens J.Dombura raidījumā par to, ka cilvēki nemaz nesaprot partiju iekšējo loģiku, kā arī Ārlietu ministra A.Pabrika izteikumi, ka prezidents tiek faktiski iecelts, nevis ievēlēts.
Viens no reālākajiem pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu V.Zatlers izteicies, ka viņa mērķis ir vienot valsti, tautu un sabiedrību. Jāatzīst – cēls mērķis, taču jāņem arī vērā, ka tas tika izvirzīts vairākas dienas pirms tam, kad saasinājās publiskā konfrontācija starp diviem augstā amata pretendentiem. Pirms konkurentus nomelnojošiem rakstiem medijos par „pateicības maksājumiem” un sev izrakstītām prēmijām, dažādu grupu aicinājumiem piketēt pie Saeimas nama viena vai otra kandidāta atbalstam, pirms Ārstu biedrības šādai organizācijai netipiski saasināti konfrontējošās reklāmas presē.
Šajā kontekstā aizvien ticamāks šķiet medijos dzirdētais viedoklis, ka šie vēl nebūs galējie pretendenti – nedēļa ir pārāk ilgs laiks, lai spētu noturēt skapī paslēptu skeletu un pārāk īss, lai spētu kādam iestāstīt, ka tas nemaz nav skelets. „Politiskā šaha” un pretendentu konfrontācijas izraisītā plaisa starp Saeimu un sabiedrību, kas vēlas Valsts prezidenta amatā redzēt morālo līderi, mudina domāt, ka „kompromisa kandidatūras” izvirzīšana tiktu uztverta ar lielu atvieglojumu, turklāt vairs īpaši nemeklējot jaunā pretendenta vājās vietas.
Turklāt valdības partijas šobrīd ir visai neizdevīgā situācijā – Latvijas Faktu veiktais socioloģiskais pētījums uzrāda valdības kandidāta nepopularitāti, vairojas kritika gan par viņa izvirzīšanas veidu, gan maksājumu pieņemšanu no pacientiem. Apstiprinot šādu kandidātu, valdības partijas taptu vēl nepopulārākas un attiecīgi punktus gūtu JL un SC, kas balsos par konkurējošu, publiski vairāk atbalstītu kandidātu.
Šajā sakarībā Kalvīša izteiciens, ka viņam ir simpātiska V.Zatlera politika, būtu interpretējams, kā - valdības partijām ir simpātiska V.Zatlera politika, kas ir valdības darbību atbalstoša. Citas politikas cilvēkam, ko virza valdošās partijas un kurš līdz šim nav darbojies uz politiskās skatuves nemaz nevar būt, jo pretējā gadījumā tā būtu noformulēta (intervijās izskanējušās frāzes vairāk liek domāt par TP un ZZS deleģēto padomnieku darbu), zināma un, ļoti iespējams, viņš nemaz netiktu virzīts prezidenta amatam.
Savukārt, nenobalsojot par V.Zatleru pietiekamam deputātu skaitam, tiktu apliecināts, ka viņš tomēr nav partijas vienojošs un faktiski tas būtu kārtējais “uzmešanas” piemērs, lai meklētu vēl kādu kompromisa figūru, līdzīgi kā tas notika ar M.Riekstiņu un K.Pētersoni.
Balsojums ir slēgts (cerams, ka šoreiz tas netiks mākslīgi padarīts par atklātu, fiksējot balsojumusar krāsainu pildspalvu vai telefonos iebūvētu fotoaparātu palīdzību). Līdz ar to lielos vilcienos šobrīd ir iespējami četri attīstības scenāriji:
- Neskatoties uz asām diskusijām, spēcīgu konkurentu un kompromatiem, tiek ievēlēts V.Zatlers.
- „Nejauši” vairākumu gūst A.Endziņš (iespējams, taču maz ticams variants, atceroties šī kandidāta aso nostāju pret valdības darbību).
- Apelējot pie sabiedrības gribas, pirms balsojuma tiek noņemta V.Zatlera kandidatūra, nodrošinot, lai A.Endziņš tomēr negūtu vairākumu un tiktu organizēta jauna kandidātu izvirzīšana (šis risinājums varētu būt saistīts gan ar vēlmi atjaunot valdības reputāciju, gan ar iespējamām kandidāta problēmām saņemt augstāko pielaidi valsts noslēpumam).
- Neviens no kandidātiem nesaņem nepieciešamo Saeimas vairākumu, tiek rīkota jauna kandidātu pieteikšana, parādās vēl kāda kandidatūra, kā lielais kompromiss starp partiju un sabiedrības interesēm, visi atviegloti uzelpo un šis kandidāts tiek bez lielām problēmām un īpaši nekritizējot akceptēts.
Publicēts laikrakstā "Latvijas Avīze" 31.05.2007.
www.la.lv
|
