Admin
2008.03.13 19:27
Partiju dalījums labējās un kreisās sāk zaudēt savu nozīmi - sociāldemokrāti aizstāv tirgus ekonomiku, liberāļi apliecina rūpes par sociāli atstumtajiem. Lielākā cīņa aizvien biežāk izvēršas par to, kurš piedāvājums būs universālāks un kurām personālijām vēlētājs būs gatavs uzticēt visu partiju solīto darbu izpildi.Šādas atziņas nāk prātā, rūpīgi izlasot nesen publiskoto demokrātiski patriotiskās biedrības manifestu un vērojot dažādu partiju aizvien pieaugošo konkurenci sabiedriski aktuālākajos jautājumos.
Labā politiski literārā valodā sagatavotais manifests ir dokuments, ko vienlīdz labi varētu parakstīt kā sarkanie, tā oranžie, dzeltenie, zaļie, kā arī tie, kas īsti vēl neapzinās savu politisko identitāti. Es nevaru piekrist dažu kritiķu paustajam, ka šajā dokumentā nekā nav – lai arī tā nav pavārgrāmata, kur visam jābūt „uz gramu”, šeit ir viss, kas šobrīd ir sabiedrībai aktuāls: godīgas politikas pieteikums, patriotisms, nacionālo interešu (tajā skaitā ne tikai etniskā ziņā, bet arī ekonomikā un enerģētikā) aizstāvība, identitātes un pašapziņas apliecinājums, videi draudzīga un sociāli atbildīga politika, tālredzīga, līdzsvarota attīstība...
Biedrības un nākotnē – partijas veidotāji, kaut arī politikā pieredzējuši un „salasīti” no dažādām partijām, tomēr šoreiz raisa vēlētājos ticību par gatavību tiekties sasniegt sabiedrības ideālus pēc godprātīgas valsts pārvaldes. To apliecina arī topošās organizācijas augstais uzticības kredīts, kas atspoguļojas jaunākajos partiju reitingos.
To, vai šāda politika tiks īstenota un kas to darīs, redzēsim pēc partijas nodibināšanas. Pašreizējā brīdī ir interesanti vērot, kā uz potenciālā konkurenta visai nopietno pieteikumu reaģē pašreiz pie varas esošās partijas.
Laikā, kad JL vienā mirklī un, tam sekojot, TB/LNNK vairāku nedēļu posmā pameta vairāki desmiti redzamu biedru, uzkrītošs bija miers, ko saglabāja abu partiju vadība, tā raidot signālu, ka spēj kontrolēt situāciju un ka bijušo domubiedru aiziešana neapdraud attiecīgo partiju nākotni.
Līdzīgi bija arī situācijā, kad dalību TP uzteica Jelgavas nodaļas aktīvistu vairākums. Satraukums neapšaubāmi ir, bet ir skaidrs, ka tā publiska izrādīšana tikai vairotu jaunā konkurenta reputāciju.
Šajā kontekstā nevaru piekrist kolēģa Askolda Rodina nesen raidījumā „Skats no malas” paustajai nožēlai, ka TP un JL pēdējie kongresi bijuši noorganizēti, viņaprāt, nepamatoti optimistiskā gaisotnē, bez kārtīgas izrunāšanās gan par aktuālajām problēmām, gan zemajiem reitingiem.
No krīzes komunikācijas viedokļa ir tikai normāli, ka kongress aizvien biežāk tiek organizēts kā attieksmes veidošanas pasākums, nevis improvizācijai un neveiksmju riskiem pakļauts realitātes šovs.
Protams, var iebilst - kā tad ar demokrātiju, kāda jēga kongresiem, ja visu iestudē?! Taču ir arī medaļas otra puse: diskusijas šādā pasākumā var tikt uztvertas kā grupējumu cīņa, ikviena par konkrētu lietu pausta kritika - kā milzu konflikts vai iekšēja krīze, un tad jau vairs nav tālu arī līdz runām par organizācijas sabrukumu. Kāds to vēlas? Skatītājiem un konkurentiem droši vien būtu interesanti.
TP, TB/LNNK, JL šobrīd nav vieglas dienas. Bet vai šo organizāciju reitingi uzlabotos, ja to kongresi noritētu skarbā, kritiskā gaisotnē, ja mainītos to līderi? Šaubos! Tas drīzāk radītu tikai iespaidu par sabrukumu, vadības nespēju valdīt pār situāciju. Un izeja no krīzes būtu vēl grūtāka.
Biedru viedokļus, protams, vajag uzklausīt, un tie ir jārespektē. Bet tam nebūt nav jānotiek publiski. Es domāju, ka diskusijas attiecīgo partiju struktūrās notiek un gan jau pietiekami asas. Gan par pagātnē pieļautām kļūdām, gan nākotni. Un par to, kā krīzes situācijas tiek pārvaldītas, būtu jāspriež nevis no partiju publisko pasākumu gara vai šo organizāciju līderu ārējā miera, bet gan pēc tā, cik un kāda statusa biedri šo organizāciju pamet.
Taču bez iekšējiem krīzes vadības procesiem notiek arī ārējie – politiķi šķiet kā pamodušies no miega, aktivizējuši publiski pamanāmo darbību. Turklāt interesanti, ka to skatieni lielā mērā vērsti vienā un tajā pašā virzienā – uz politiski svārstīgu nacionāli orientētu vēlētāju. JL ierosinājis TB/LNNK pārstāvošā Rīgas mēra nomaiņu. Viņš savukārt apliecinājis, ka 16. martā noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa. TB/LNNK apliecina vēlmi sadarboties ar iepriekš noraidīto „Visu Latvijai”, bet tā savas spalvas turpina spodrināt ar E. Berklava labējo partiju vienotības ideju. Ar TP un tās pārstāvjiem saistīti politiķi un sabiedriskie darbinieki veido konservatīvo ideju popularizēšanas institūtu. Šo partiju pārstāvošā ministre asi kritizē multikulturālismu, akcentējot nacionālās identitātes apzināšanās nozīmi. TB/LNNK vadītā Tieslietu ministrija sagatavojusi grozījumus Krimināllikumā, paredzot kriminālatbildību par totalitārā komunisma slavināšanu. Vairāku partiju politiķi pauduši vēlmi saglabāt tā saucamās Stūra mājas kā padomju laika politisko represiju vietas simbolisko nozīmi. Uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl...
Kaut arī nacionālie jautājumi daudzu uztverē ir kaut kas arhaisks, pat kaitīgs (piemēram, politoloģe I. Kreituse kādā radio intervijā paredzēja politisku nākotni Kristovska/Kalnietes partijai vienīgi tad, ja tā neaizrausies ar nacionālajām idejām), šķiet, viss atkarīgs vienīgi no tā, kā uz šo jautājumu raugāmies. Ja no atriebšanās iebraucējiem viedokļa, tad, protams, bijušajai politiķei var piekrist. Taču, ja raugāmies no nacionālās identitātes viedokļa, situācija ir radikāli atšķirīga.
Kas es esmu šajā tik dažādajā pasaulē? Kāda ir mana un man līdzīgo identitāte etniskā, kultūras, valstiskās vai reliģiskās piederības, rases, sociālās izcelsmes, dzimtes, seksuālās orientācijas un daudzu citu piederības sajūtu kādai grupai veidojošu faktoru ziņā? Kāda ir mana (personiskā vai plašāk – manas tautas) vieta, loma kādas noteiktas grupas (cilvēku, valstu) kontekstā? Kurām un cik grupām es varu piederēt, kāda ir mijiedarbība starp tām? Pēc kādām īpašībām, pazīmēm, darbības es iekļaujos vienā vai otrā grupā vai atšķiros no citiem? Cik lielā mērā šī iekļaušanās ir atkarīga no manas gribas un cik tā ir iepriekš noteikta? Ar ko mana grupa ir labāka vai sliktāka par citām, kas to atšķir? Šie ir tikai daži jautājumi, kas savas identitātes meklējumos nodarbina miljoniem cilvēku prātu visā pasaulē. Naivi būtu iedomāties, ka mūsu valstī, īpaši pēc pievienošanās Eiropas tautu kopībai, robežu atvēršanas, runām par darbaspēka migrāciju šie jautājumi būtu mazāk aktuāli nekā citur!
Manā skatījumā identitātes jautājumu aktualizēšana ļauj ievērojami paplašināt politisko nišu, pat iekļaujot citos (arī ekonomiskajos) jautājumos atšķirīgi domājošus cilvēkus. Un to mēs labi varam saskatīt ne tikai jau pieminētajās partiju publiskajās izpausmēs, bet arī, piemēram, diskusijās par reģionu reformu.
Jāpiebilst, ka identitātes jautājumi skar ne tikai latvisko sabiedrības daļu. Tie jau sen ir ļoti aktuāli arī tiem, kas paši vai viņu vecāki Latvijā iebraukuši padomju varas laikā. Izpausmes – valodas, izglītības, ar vēsturiskajiem notikumiem saistītu jautājumu aktualizācija.
Raugoties uz Latvijas politiku no šī aspekta, redzams, ka jau sen novecojis ir pretnostatījums starp TB/LNNK un PCTVL. Daudz lielāka nozīme kļūst tam, ko labu varu piedāvāt savējiem, nekā tam, ko sliktu – pretiniekiem. Tas arī izskaidro tradicionālā vēlētāja zaudēšanu, bet detalizētāka iedziļināšanās šajā konkrētajā situācijā būtu cita komentāra tēma.
Apkopojot teikto, redzams, ka dalījums kreisajos un labējos ir miris. Spēkā ir dalījums pēc piederības sajūtas. Ir nevis pretstatu cīņa, bet piedāvājumu konkurence. Un šajā gadījumā tie, kuri savu piederību Latvijai izjūt visvairāk (vai tieši otrādi – būdami pilsoņi, tomēr jūtas apdraudēti), potenciāli ir arī aktīvākie balsotāji. Par tiem arī lielā cīņa.
Starp līdzīgajiem.
Publicēts: http://www.vdiena.lv/lat/politics/comblog/melniks/2008-03-14/39659