Politiskajā vidē mēdz teikt – ja par tevi neraksta avīzes, neesi regulāri redzams televizoru ekrānos un tavu balsi nedzird radio, tevis nav vispār. Jo politiķa reputācija mūsdienu informācijas pieblīvētajā sabiedrībā ir vistiešākajā mērā atkarīga no publicitātes.

Protams, otrs būtisks faktors ir publicitātes saturs un tā atbilstība tam, ko cilvēki sagaida no konkrētās personas. Noturēt līdzsvaru starp publicitātes kvalitāti un kvantitāti bieži vien ir visgrūtākais, jo vai nu ir piesaistīta uzmanība, bet nav ko teikt – un tad mediji atrod paši un ne vienmēr to patīkamāko –, vai arī satura ir gana daudz, tikai nav prasmes to pasniegt pietiekami pamanāmā un interesantā veidā.

Teiktais nāk prātā, vērojot ieilgušo E. Repšes negatīvo publicitātes seriālu.

"Es esmu tik godīgs. Kāpēc neviens tam netic un to nenovērtē?" šķiet, ir vārdi, ko sevī visai bieži atkārto Latvijas šobrīd populārākās partijas ne tik populārais līderis. Bet varbūt tieši "cietēja" loma ir tas instruments, ar ko kādreiz brašais cīnītājs par godīgu valsts pārvaldi grib iekarot savu vēlētāju sirdis?

Jau kopš pagājušā gada vasaras nekā nevarēju saprast, kamdēļ Repšem nepieciešama šī dīvainā klusēšanas taktika. Laikā, kad sabiedrības dienas kārtībā saradies tik daudz jautājumu par viņa īpašumiem un kredītiem. Šķita, kas var būt vienkāršāks par preses konferences sasaukšanu un atklātu sarunu par to, kā, prasmīgi rīkojoties, var ne tikai veiksmīgi pārvaldīt, bet pat vairot politiķa neatkarībai tautas saziedotos līdzekļus. Situācijā, kad nekustamo īpašumu cenu pieaugums manāmi apsteidz banku kredītprocentu maksājumus, prasmīgi veidotas, šādas manipulācijas liecina nevis par medijos pieminētajām finanšu piramīdām, bet gan par prasmi pārvaldīt savu īpašumu, veiksmīgi izmantojot tirgus situāciju. Ar vārdiem: "Man tautas ziedojums ir svēts un es nevaru ļaut, lai inflācija to apēd!" viņš varēja pāris dienu laikā no nevaroņa atkal kļūt par varoni – pat paraugu citiem ar savu godīgi atklāto attieksmi pret daudzajiem vēlētājiem, kas viņam reiz uzticējušies.

Bet nē, tā vietā, lai ietu visu priekšplānā, karognesējs izvēlējies gulšņāšanu lazaretē. Niknojoties uz pasauli, kas viņu nesaprot, un vienlaikus nemitīgi vairojot iemeslus politisko oponentu kritikai.

Var jau būt, ka kādam šāda taktika var attaisnoties. Bet... Vai par šādu līderi balsoja "Jaunā laika" vēlētāji iepriekšējās Saeimas vēlēšanās? Taču nē! Viņi balsoja par spēcīgu personību, kas mudināja uz atklātību, godīgu attieksmi pret savu tautu. Politiķi ar neapšaubāmu reputāciju, kas bija starptautiski atzīts par vienu no veiksmīgākajiem finansistiem. Līderi, kas, augstu pacēlis godīguma un godprātības karogu, bija gatavs vest savu tautu pretī labākiem laikiem...

Tagad līderis klusē. Saņēmies ziedojumus un kredītus, zaudējis amatus... Un vienīgais, ko mēs par viņu ikdienā uzzinām, ir saistīts ar nekustamajiem īpašumiem, kredītiem, motocikliem vai jaunām sievietēm.

Vilšanās ir redzama bijušo vēlētāju un ļauns prieks – oponentu acīs.

Ja tā ir neprasme veidot savu tēlu, jāprasa, par ko tiek maksāts viņa padomniekiem.

Ja tā ir taktika, man žēl šīs valsts. Es tomēr gribētu, lai tās politiskos procesus vada nevis veikli aktieri, bet cilvēki, kas ir atklāti un par kuru darbu man nebūtu jānožēlo nodokļos nomaksātie lati.