Tas brīdis nu ir klāt, kad Saeima vēlēs nākamo Latvijas prezidentu.
Šī diena pievils vai tieši pretēji - priecēs daudzus no mums. Varbūt tā pacels kādu neiedomājamos godkāres un atbildības augstumos vai tieši pretēji - satrieks viņa cerības lupatu lēveros. Iespējams, jau vakarā viss būs beidzies un sarkanais varas tepiķis uz pili tiks ritināts tam īstajam. Protams, ja vien īstais patiešām ir ĪSTAIS... Bet šobrīd saruna ar politikas vērotāju Jāni Ikstenu, sociologu Arni Kaktiņu (SKDS) un politisko notikumu komentētāju Romānu Meļņiku. Tātad - ar ko ir raksturīgs šis Valsts prezidenta vēlēšanu laiks?
RB: - Ja salīdzinātu ar abām iepriekšējām prezidenta vēlēšanām, vai ir parādījušās kādas jaunas iezīmes?
Arnis Kaktiņš: - Mēs redzam, ka ļoti aktīvi veidojas pilsoniskā sabiedrība. Veidojas arī dažādas interešu un «spiediena» grupas. Tās pat nav noformētas oficiālo partiju rāmjos, bet pastāv dažādos citos formātos. Šīs grupas aktīvi iesaistās arī prezidenta vēlēšanās, piešķirot politiskajam procesam jaunu asumu.
Jānis Ikstens: - Pirmkārt, sabiedrības iesaiste šajā procesā nekad nav bijusi tik vērienīga un sparīga kā šobrīd. Otra lieta, ko partijas lieliski saprot - nepieciešams laikus panākt vienošanos par kandidātiem koalīcijas iekšienē. To neizdarot vai atstājot pašplūsmā, rezultāts var būt neprognozējams. Tā, piemēram, bija, kad par prezidentu kļuva Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga.
Romāns Meļņiks: - Ja runājam par tiem laikiem, toreiz šis bija gandrīz vai reputācijas jautājums. Proti, kurai partijai tiks lielais gods dabūt amatā savu prezidentu. Patlaban partijas vairāk domā par to, kā rast kompromisu, paturot prātā savu darbību nākotnē. Mazāk, šķiet, kāds uztraucas par savu reputāciju šobrīd. Pretēji vēlētājam, kurš gribētu redzēt Valsts prezidentu kā IDEĀLU, kā SIMBOLU, partijām ir atšķirīgas motivācijas un intereses. Tās ir pakārtotas varas nodrošināšanai. Te laikam jāpiekrīt Ivaram Godmanim (LPP/LC), kurš TV diskusijā teica: jūs neko nesaprotat no partiju iekšējās loģikas un principiem! Jāpiekrīt arī Artim Pabrikam (TP), kurš atzina, ka faktiski jau partijas prezidentu neievēlē, bet ieceļ.
Tādējādi runa ir nevis par Valsts prezidentu, bet gan par partiju prezidentu.
J. I.: - Jāpiebilst, ka ne 1993
ne 1999. gadā politiskais fons nebija tik nestabils. Šobrīd tas ir ārkārtīgi trausls. Tāpēc ir saprotama partiju vēlme mazināt šo neskaidrību un nestabilitāti, ieliekot amatā koalīcijai prognozējamu kandidātu.
RB: - Vai tad tas ir slikti, ja valsti vada prognozējams prezidents?
A. K.: - Domāju, kopumā tas nav slikti. Šajā brīdī vairāk par visu valstī ir nepieciešama mērķtiecīga un kontrolējama attīstība - sākot kaut vai ar ekonomiku, kur ir ļoti daudz samilzušu problēmu. Šie nestabilitātes elementi, kuri vērojami politikā, ir liels traucēklis normālai valsts attīstībai. Tieši politiķi ir tie, kuri šos procesus var regulēt, piedodot vai nolaižot tvaiku.
RB: - Jūsuprāt - vai ir attaisnojies dažu mediju un nevalstisko organizāciju deklarētais lozungs: Latvijai - politiski neitrālu prezidentu!
J. I.: - Ja runājam šā jēdziena dziļākajā nozīmē, katram, ja labi grib, var piemeklēt kādu partiju. Stāsts drīzāk ir par to, lai šis cilvēks savā darbībā varētu pacelties pāri vienas partijas interesēm un šauriem mērķiem; lai viņš spētu bezkaislīgi un neatkarīgi izvērtēt dažādus likumus, kas ienāk no Saeimas. Protams, šis bezkaislīgais skats neaprobežojas tikai ar likumu caurskatīšanu un izsludināšanu vien. Ir vēl virkne citu lietu.
RB: - Vai jēdziens «politiski neitrāls» garantē cietu mugurkaulu pret politisko spiedienu?
R. M.: - «Neitrāls» nebūt nenozīmē apolitisks. Atzīmēšu, ka pastāv ļoti spēcīgs mehānisms, kas skar arī prezidenta institūciju. Tiklīdz šī amatpersona sāk neproporcionāli pārstāvēt kāda politiskā spēka intereses, partijas var pietiekami asi iestāties pret to.
RB: - Proti, tās rūpīgi skatīsies prezidentam uz nagiem, lai nepieļautu nekādu politisko lobēšanu.
R. M.: - Jā, tā ir nemitīga savstarpējā kontrole. Lai prezidents (nedod Dievs!), simpatizējot kādam no politiskajiem spēkiem, nepiespēlētu šādu vai tādu publisku iespēju, kas ļautu konkrētai partijai izskatīties labāk nekā pārējām.
RB: - Nē, protams, runa nav par klaju simpatizēšanu kādai partijai. Problēma ir tā, ka, izvirzot kandidāta statusā jebkuru cilvēku no malas, vienalga viņam tiks piekārta birka «politiski angažēts».
R. M.: - Tāpēc jau partijas izvirza tādu personu, kura ir pieņemama visai koalīcijai.
RB: - Diemžēl pastāv risks, ka politiski neitrāls kandidāts, kas apmierinās visus, vairākumā gadījumu būs pilnīgs analfabēts vai ābečnieks valsts politiskajos procesos. Jo - no kurienes gan lai viņš apgūtu valsts pārvaldes procesus, nebūdams iepriekš politikā? Protams, attapīgs un gudrs cilvēks ātri var iemācīties jebko. Taču sabiedrībai jārēķinās, ka ļoti augsta valsts institūcija uz kādu laiku kļūs par mācību poligonu. Turklāt šīs studijas parasti maksā dārgi... Dārgi - visās nozīmēs. Varbūt tomēr ir vērts atteikties no saukļa par politisko neitralitāti...
A. K.: - Domāju, ka partijas nav spējīgas atteikties no šāda uzstādījuma. Tas ir saistīts ar politiskās vides iekšējo loģiku un procesiem. Partiju vidū, kā redzam, ir ļoti asa konkurence.
Pat to iekšienē nemitīgi tiek sagaidīta nodevība un «dunči mugurā». Tāpēc partijām ir jānonāk pie konsensa. Acīmredzot šis apolitiskais cilvēks tad arī ir tā kompromisu figūra.
RB: - Vai kāds no izvirzītajiem kandidātiem, jūsuprāt, ir patiesi neitrāls vai, teiksim - politiski neangažēts?
J. I.: - Šajā gadījumā laikam nevar atbildēt ar «jā» vai «nē» bet gan - «vairāk vai mazāk».
Katram no viņiem ir kaut kāda piesaiste (vairāk vai mazāk). Kaut arī šis cilvēks aktīvajā politikā ienāk bez iepriekšējas pieredzes, viņam būs jātiek galā ar ļoti konkrētiem pienākumiem. Tas nozīmē, ka jaunajam prezidentam nāksies balstīties uz savu komandu.
RB: - Tātad sākumā, kamēr viņš vēl mācīsies, reāli prezidenta institūciju stūrēs viņa padomnieki.
J. I.: - Un tad ir jautājums: kā veidota šī komanda? Kas tie ir par cilvēkiem prezidentam apkārt?
RB: - Atliek cerēt, ka vismaz tie nebūs politiski diletanti.
A. K.: - Ja pats prezidents ir apolitisks un vēl komandu nofraktē no tikpat neitrālām personām (bez pieredzes valstiskā darbā) - nu tad gan ir ķeza un sviests...
RB: - Vai notiekošais liecina, ka valdošā koalīcija ir spējusi savā starpā vienoties tik gludi, ka šoreiz izpaliks liels ļembasts politiskajā tirgū?
R. M.: - Grūti teikt. Valdošā koalīcija sevi ir nostādījusi visai nelāgā situācijā. Proti, tā izvēlējusies politiski neitrālu cilvēku, bet mēs redzam, kādi ir šīs personas reitingi sabiedrībā.
Manuprāt, koalīcijas reputācija patlaban nopietni cieš. Ņemot vērā šo situāciju, paturiet prātā - galu galā Saeimā būs slēgtais balsojums... Ja nu gadījumā šis pretendents izkrīt, var nākt nākamais «uzmešanas» kandidāts.
RB: - Kā jūs izskaidrojat TP rīcību, pēkšņi pārmetoties uz Valda Zatlera kandidatūru un «uzmetot» Māri Riekstiņu? Parasti jau tā nenotiek - partijas par savējiem sitas līdz beidzamajam. Protams, ja negaidītā atteikšanās no Riekstiņa nav saistāma ar kādu skapī slēptu skeletiņu...
A. K.: - Man tas vairāk izskatījās pēc publisko komunikāciju neveiksmes. Kaut kā neticas, ka viltīgajai TP bija viens plāns, kas domāts sabiedrībai, bet otrs - iekšējai lietošanai. Domāju, ka TP ir pietiekami pieredzējusi, lai tai padomā būtu vairāki plāni dažādām negaidītām situācijām.
Esmu pārliecināts, ka arī šobrīd TP ir vēl kāds rezerves plāns, ja neiziet cauri Zatlers.
Domāju, ka tieši šādā kontekstā ir jāapskata Māra Riekstiņa gadījums. Iespējams, tur patiešām sākotnēji bija paredzēts arī kāds «veikals» un amata pārbīdes. Situācijā, kad tas neizdevās, ķērās klāt pie plāna nr. 2. Savukārt ar publisko komunikāciju neveiksmi es domāju to, cik neveikli notika šī pāreja no viena varianta pie nākamā - loģiski nepamatojot savu rīcību.
RB: - No malas izskatījās, ka vienkārši ņēma un uzmeta.
A. K.: - Jā, un ka Riekstiņš bija tikai tāds... viltus kandidāts. Taču nav ne mazāko šaubu, ka TP būtu krietni lielāka ieguvēja, ja tai būtu izdevies Māri Riekstiņu pataisīt par savu prezidentu.
J. I.: - Nedomāju, ka Riekstiņa gadījumā varētu runāt par milzīgiem skeletiem skapī. Nevajag aizmirst, ka daudzus gadus viņš ir bijis valsts sekretārs (ne jau šur tur, bet Ārlietu ministrijā!) un arī vēstnieks Vašingtonā. Tad jau nu gan šādus cilvēkus pārbauda ne tikai Latvijas drošības iestādes, bet arī viņējās. Tie skeleti, kuri atklājušies Zatlera biogrāfijā, ir daudz nopietnāki.
RB: - Kādi skeleti?
J. I.: - Kaut vai pateicības pieņemšana no pacientiem.
RB: - ...un tagad lieciet roku uz sirds, apzvērot, ka neviens no jums nav līdzīgā veidā pateicies dakteriem!
R. M.: - Tur jau tā lieta! Salīdzinot ar cita veida skeletiem (kuriem ir sarežģītas konstrukcijas), šie sabiedrībai ir vissaprotamākie. Tieši tāpēc to uztver tik asi.
RB: - Re, cik asi uztveram, bet paši mierīgi kopjam šo seno latviešu tautas tradīciju, kas saucas: pateikt paldies labajam dakterim.
J. I.: - Jā, var jau to nosaukt par vispāratzītu praksi, bet, draugi mīļie... Man ir gluži vienalga, ar ko guļ Klintons, bet man nav vienalga, ar ko guļ prezidents Klintons. Ar to es gribēju teikt, ka tu vari būt ārsts un tu vari darīt zināmas lietas, kuras, iespējams, pat ir sociāli akceptētas.
Taču tajā brīdī, kad tu pārprofilējies pilnīgi citā sfērā, ir lietas, kas tomēr nav akceptējamas.
Pirms dažām dienām filozofe Skaidrīte Lasmane izmisusi teica: tad jau mums nav neviena ārsta, kurš varētu iesaistīties politikā!!!
RB: - Nu nav jau arī.
J. I.: - Nav! Nav neviena no tiem, kas strādā valsts budžeta dotētās slimnīcās. Cita lieta - privātstruktūras. Tur šis jautājums tiek risināts pavisam vienkārši.
RB: - Vai tā ir tieši Zatlera vaina, ka nav sakārtota likumdošana?
J. I.: - Nu, tā nav arī mūsu vaina.
RB: - Kā nav? Bet kas tad dod? Jāni, mēs te netēlojam baigos liekuļus...?
J. I.: - Nu kur tad tagad ir Gundars Bērziņš ar savu lielo balamutību un bļaustīšanos?
RB: - Jā, kur?
J. I.: - Tāpēc nav ko ākstīties. Paši jau briesmīgi gribēja risināt tās problēmas veselības aizsardzības sektorā. Neatrisināja un tagad dabūja.
RB: - Vai Zatlers ir pārkāpis likumu? Ja ir pārkāpis - nekāda runa. Izsmērējam gar sienām! Bez žēlastības!
J. I.: - Pag, bet tad jau mēs varam jebkuru kukuli nosaukt par dāvinājumu!
RB: - Vai Zatlera rīcība ir definējama kā kukulis?
J. I.: - Tā juridiskā šaurā, zilā strīpiņa ir tik smalka, smalka...
RB: - Viss ir atkarīgs no rupjām polittehnoloģijām, kā to definē politikas procesā iesaistītās spiediena grupas (tās pašas, kuras sākumā pieminēja Arnis Kaktiņš).
Valsts ieņēmumu dienests atzīst, ka patlaban šādas pateicības nav jādeklarē.
J. I.: - Kā nav?! Jādeklarē, ja tās pārsniedz noteiktu summu. Zatleram vajadzēja saskaitīt, cik lielas summas viņš saņem, un maksāt valstij nodokļus.
A. K.: - Manuprāt, te galvenā problēma nav likumpārkāpšanā vai nepārkāpšanā (iespējams, ka juridiski viss ir pat kārtībā). Problēma slēpjas tajā faktā, ka Vaira Vīķe-Freiberga Valsts prezidenta amatam ir radījusi vienu jaunu dimensiju. Proti, viņa ir uzņēmusies tāda kā morālā līdera funkciju. Tādējādi arī sabiedrība jau kā pašsaprotamus pieņem viņas uzstādītos standartus. Tāpēc bieži vien šī morālā latiņa atrodas daudz augstāk, nekā to prasa likumdošana. Protams, šajā kontekstā tā aplokšņu lieta izskatās visai divdomīga... Katrā gadījumā tā stipri vien apgrūtinās šim cilvēkam uzņemties morālā līdera lomu sabiedrībā. Tā pieprasa, lai viņš būtu pilnīgi taisns, sirdsšķīsts un nevainīgs.
RB: - Labi, tad atkārtojam to pašu, ko ar Freibergu. Ieviešam vēlēšanu abonementu un turpmāk izrakstām taisno, nevainīgo prezidenta kandidātu no sirdsšķīstas Rietumu sabiedrības. Baidos, ka Latvijā būs jānomainās paaudzēm, lai nevienam skapjos negrabētu kāds lielāks vai mazāks skelets. Ja šķitīs, ka tēvs ir sirdsšķīsts, pēkšņi var izrādīties, ka, piemēram, viņa respektablais dēls ir saņēmis kukuli par 350 000 «stabiem». Visādi var gadīties... Okupācijas sekas gan mūsu domāšanā, gan rīcībā jūtamas vēl šobaltdien. Diemžēl. Bet, protams, protams - ļoti gribētos, lai Valsts prezidents nāktu no mūsu pašu sabiedrības, būtu sirdsšķīsts un arī politiskajās buldogu cīņās neiesaistīts cilvēks.
R. M.: - Te jau ir tā interesantā situācija, ka prezidenta kandidāti parādījās nedēļu pirms balsojuma. Nedēļa ir pārāk ilgs laiks, lai paspētu to skeletu paslēpt, un pārāk īss laiks, lai varētu kādam iestāstīt, ka tas nemaz nav skelets.
J. I.: - Ja runājam par kandidāta virzīšanas procesu, tad ir vesels pulciņš ļaužu, kuri atteikušies kandidēt. Domāju, tas ir ļoti nopietns vēstījums politiķiem. Ja cienījami cilvēki atsakās uzņemties šos pienākumus, tad jāvaicā - kāpēc?
RB: - Vai tad nav saprotams, kāpēc? Jā, pieļauju, ka noteikti ir cilvēki, kuriem nepatīk kāzu ģenerāļi, kas viņus atklāti vai paslepus bildinājuši. Savukārt citi nevēlas riskēt ar reputāciju, ko ar rafinētām metodēm var sapluinīt skrandās. Ej tad nu gadu atmazgājies no tiem mēsliem, kas nolīst pār galvu dažu dienu laikā!
Nav pat svarīgi, ka šis kandidāts ir sabiedrībā visnotaļ cienījams cilvēks. Pietiek, ja viņš neapmierina kādu mediju, kas uzdodas par Patiesības ministriju; pietiek, ja viņš tiek kāda politologa nagos, kurš (šādā vai tādā veidā) tiek finansēts no procesos ieinteresēto spēku puses. Kurš te baigi analizēs, kāpēc tas vai cits cilvēks pataisīts par sūdabrāli kādā tendenciozā laikraksta vai TV intervijā?
J. I.: - Visas šīs nedienas sākās ar 9. Saeimas vēlēšanām, kuras faktiski mums tika nozagtas.
To izdarīja TP un LPP. Tas, kas notiek šodien, ir tikai sekas. Ja vēlēšanas būtu noritējušas normālā ceļā, Saeimā būtu pilnīgi cits spēku samērs.
A. K.: - Demokrātiskā valstī, kur arī politikā notiek konkurence, politiķi ir publiskas personas. Tāpēc ir jābūt gatavam, ka par tevi jebkurš izteiksies skarbi. Te izņēmumu nebūs.
Ja cilvēks vēlas ieņemt augstu amatu, viņam ir jābūt psiholoģiski stipram, lai paciestu šīs dubļu straumes. Ja kāds nav tam gatavs, tad viņš nav piemērots šim amatam. Šādā kontekstā man tas liekas normāli.
R. M.: - Iespējams, daļa atsakās kandidēt, jo negrib sevi saistīt ar politiskajiem spēkiem, kuri viņus uzrunā. Kāpēc gan iekrāsoties zilam, zaļam, sarkanam vai rozā?
RB: - Valdim Zatleram jūsuprāt, ir izredzes tikt ievēlētam, vai arī iespējami negaidīti pārsteigumi?
J. I.: - Izredzes ir, bet - cik lielas... Manuprāt, jo ilgāks laiks paiet kopš viņa nominēšanas, jo proporcionāli samazinās viņa izredzes.
R. M.: - Iespējams, ka ievēlēs. Jautājums tikai: kas būs lielāks - ieguvums vai zaudējums (ņemot vērā sabiedrības noskaņojumu un skandālus, kas pavada šo procesu). Var jau gadīties, ka politiķi tomēr mēģinās izpatikt tautas noskaņojumam... Tad var parādīties vēl kāda kandidatūra un visi beigu beigās būs apmierināti - gan tauta aplaimota, gan partiju reitingi augšā.
RB: - Kādas ir jūsu prognozes - proti, kā notikumi risināsies šoceturtdien Saeimā?
R. M.: - Es atturos no prognozēšanas un pieļauju dažādus risinājumus.
J. I.: - No laba prāta es šajā totalizatorā neliktu ne uz vienu no abiem kandidātiem. Varbūt minimālo summu es liktu uz otro kārtu, kurā nav ne Zatlera, ne Endziņa vārds.
A. K.: - Jā, manuprāt, šobrīd nav saprātīgi kaut ko prognozēt.
Valsts prezidenta vēlēšanu kārtība =Valsts prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot, ar 51 Saeimas deputāta balsu vairākumu.
=Par izvirzītajiem kandidātiem balso vienlaikus aizklātā balsošanā ar vēlēšanu zīmēm.
=Kandidātus vēlēšanu zīmē ieraksta to pieteikšanas secībā. Deputāti aploksni pašrocīgi iemet vēlēšanu kastē, kas atrodas Saeimas sēžu zālē.
=Ja pirmajā vēlēšanu kārtā neviens nav ieguvis ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu, tad tādā pašā kārtībā par visiem kandidātiem balso otrreiz.
=Ja arī tad neviens netiek ievēlēts, vēlēšanas turpina, izslēdzot ikvienā turpmākajā vēlēšanu kārtā to kandidātu, kas iepriekšējā kārtā ieguvis vismazāk balsu. Vēlēšanas turpina, līdz viens no kandidātiem iegūst ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu.
=Ja vēlēšanu pēdējā kārtā neviens nav ieguvis nepieciešamo balsu skaitu, rīko jaunas vēlēšanas tādā pašā kārtībā. Katrās jaunās vēlēšanās var izvirzīt arī iepriekšējās vēlēšanās neievēlētos kandidātus.
=Ja vēlēšanu pēdējā kārtā neviens kandidāts nav ieguvis nepieciešamo balsu skaitu, tiek rīkotas jaunas vēlēšanas. Kandidatūras jaunām Valsts prezidenta vēlēšanām izvirza ne vēlāk kā piecas dienas pēc pēdējās vēlēšanu kārtas.
=Jaunām Valsts prezidenta vēlēšanām Saeimas prezidijs sasauc Saeimas sēdi ne agrāk kā 10 dienu un ne vēlāk kā 15 dienu pēc pēdējās vēlēšanu kārtas.
=Ja arī jaunu vēlēšanu pēdējā kārtā neviens kandidāts nav ieguvis nepieciešamo balsu skaitu, atkārtoti rīko jaunas vēlēšanas saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem.
(Satversme, Saeimas Kārtības rullis, Valsts prezidenta vēlēšanu likums.)
