„Krējuma mums nav.” „Tomātu mums nav.” „Desu mums nav.” Ko vēsta šie saukļi? Ka nekā viņiem nav! Jo dominē noliegums un par to, kas ir, nepieciešami plašāki skaidrojumi, kuru šajā gadījumā pietrūkst. Turklāt reklāmā izmantotie „rekvizīti” - maize, krējums, desa u.tml. plaši pārtikā lietoti produkti jau pēc savas būtības ir tik pozitīvi, ka to noliegums rada negāciju. Vai šī reklāma vairo atpazīstamību? Iespējams. Tāpat kā kaila politiķa fotografēšanās vannā dzeltenās preses izdevumiem. Vai šāda reklāma motivē uzticēties? Atļaušos apšaubīt! Metode, kas izmantota šīs reklāmas kampaņas pamatā, varētu tikt izmantota uzmanības pievēršanai kā plašāka, saturīgāka vēstījuma priekšreklāma, bet ne kā atsevišķa kampaņa.

Taču šādu aplamību Latvijas reklāmas tirgū ir ne mazums. Tieksme veidot „Lielo mākslu, nedomājot par klientu interesējošo mērķi un tā sasniegšanas veidiem, ir bieži sastopama.

Tā kā pieminēju politiķus, lai ir pāris piemēru no šīs jomas.

Partijas „Latvijas ceļš” izmantotā 8. Saeimas priekšvēlēšanu reklāma. Galvenie saukļi – mēs panācām Latvijas iestāšanos ES, mēs panācām Latvijas iestāšanos NATO! Un ne vārda par to, kurp šis ceļš mūs grasās vest tālāk. Kāda bija vēlētāju rekcija? Paldies un ...palieciet sveiki! Sekosim tiem, kas nāk ar konkrētu mērķi! Vai tie labāki, vai sliktāki - to rādīs laiks. Svarīgi, lai būtu nākotne.

Devītās Saeimas vēlēšanās „Latvijas ceļš” savas kļūdas bija sapratis un vairs neatkārtoja. Toties ar komisku aplamību „paspīdēja” „TB”/LNNK. Saeimas deputātu kandidātu sarakstā neesošais partijas publiskais līderis Roberts Zīle skaisti nofilmētā klipā dienu no dienas atkārtoja, ka viņam esot plāns. Domāju, ne tikai man gluži neviļus nāca prātā padomju gados redzētās multfilmas frāze „jesķ ļi uz vas plan, mister Fikss?” Tika teikts, ka vairāki šīs partijas gudrākie prāti bija ieguldījuši lielu darbu, lai sagatavotu šo dokumentu. Ir manāms, ka daudzas tā idejas, tajā skaitā tās, kas saistītas ar inflācijas mazināšanu, tagad tiek īstenotas, taču... kāpēc bija jātur svece zem pūra, sakot, ka tā tur ir? Vai tiešām kāds bija tik naivs un iedomājās – ja jau vienreiz preses konferencē plānu izklāstījām un internetā nopublicējām, tad tas visiem tūdaļ ir kļuvis skaidrs?! Pārskatot plānu, saskatāmi tik daudzi saturiski piesātināti saukļi, ar kuriem varēja uzrunāt vēlētāju, ka ir pilnīgi skaidrs, ka vismaz trešā daļa vēlēšanās izmantotās naudas ir izsviesta vējā.

Varbūt kāds var aizstāvēt pretējo viedokli. Lai to dara. Es uz šīm lietām raugos no cilvēku uztveres viedokļa un to, savukārt ir viegli pārbaudīt ar socioloģijas metodēm.

Cits – ar politiku mazāk saistīts aplamas reklāmas piemērs, ar ko sastopamies visai bieži. Pie apgaismes stabiem uz Rīgas tiltiem piestiprinātie reklāmas plakāti. Nereti vairākās rindās maziem burtiem sarakstītais teksts ir salasāms tikai braucot ar kādiem 20 km/h un ilgāku laiku novēršot skatu no braucamās daļas. Ir acīmredzams, ka reklāmu īpašnieks ir gribējis pateikt teju vai visu par sevi un savu produktu, bet reklāmas pakalpojuma sniedzējs ir centies maksimāli izdabāt. Rezultāts – lieki izšķiesta nauda - tiklīdz šāds gar maģistrāli izvietots plakāts nav uztverams ar mirkļa skatienu, tas ne tikai „nestrādā”, bet arī pat apdraud satiksmes drošību.

Līdzīgu piemēru šajās dienās varējām vērot arī laikrakstā „Dienas Bizness”. Acīmredzot, taupot naudu, viesnīca Albert Hotel bija nelielā reklāmas laukumā saspiedusi tik garu tekstu, ka pat ar labu redzi apveltītam lasītājam nāktos ņemt lupu gadījumā, ja šāda reklāma spētu piesaistīt viņa uzmanību. Šajā situācijā reklāma būtu bijusi ievērojami efektīvāka, ja reklāmdevējs būtu aprobežojies ar trāpīgu saukli, logotipu un interneta adresi, savukārt „visu, kas uz sirds”, cenšoties izpaust nevis ar reklāmas, bet gan PR metodēm.

Nākamā aplamība – tādu interneta adrešu reklamēšana, kas grūti iegaumējamas. Piemēram, reklamējot profesionālo armiju, tiek nosaukta burtu kombinācija, ko atcerēties var tikai tie, kas zina tās pilnu atšifrējumu un valdības iestāžu interneta adrešu veidošanas principus. Reklāmas mērķauditorija noteikti nav tik „advancēta”. Tad, kāda jēga tērēt naudu reklāmai, kas piedāvā grūti izmantojamu produktu?! Vai tiešām bija grūti izveidot lakonisku, labskanīgu un ikvienam labi saprotamu adresi, kā Karavirs.lv, Armija.lv un tml. – kādu, kas atbilst tematikai, vēl nav aizņemta un ir viegli uztverama, pat dzirdot to vienreiz radio! Par to, ka pareizi izvēlētai adresei ir ļoti liela nozīme, var pārliecināties, uzskaitot apmeklētību.

No resursu efektīvas izmantošanas viedokļa, manuprāt, aplama ir arī Veselības ministrijas organizētā kampaņa. TV reklāmas klipā nojaušams aicinājums saimnieciskus darbus mājās aizstāt ar sportiskām aktivitātēm, savukārt presē visdārgākajos laukumos publicētā reklāma šķiet tik neizteiksmīga, ka būtu patiesi interesanti iepazīt mērķauditorijas pētījumus par to, cik izmaksā šādas reklāmas aktivitātes uz vienu ietekmētu cilvēku.

Kādu ļaunumu var nodarīt aplami izvēlēta reklāma? Virspusēju raugoties – nekādu. Vienu reklāmu nepamanīs, par citu pasmiesies, vēl kādu ignorēs, lai cik arī intensīvi tā netiktu atkārtota. Tātad zaudētājs var būt tikai reklāmas pasūtītājs. Ja tas ir privāts uzņēmums, tā ir viņa problēma, ja valsts – par to gribētos dzirdēt vismaz nodokļu maksātāju viedokļus. 

Publicēts: http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=18095748