Vai un kad to spēs ratificēt Saeima? Kad un ar kādiem nosacījumiem to darīs Krievijas Valsts Dome? Kura puse savu mājasdarbu paveiks pirmā un kā tas ietekmēs politisko retoriku? 

Ja Jaunais Laiks apstrīdēs robežlīgumu Satversmes tiesā, kā tas ietekmēs iecerēto ratifikāciju? Cik ilgā vai īsā laikā Satversmes tiesa spēs izvērtēt pieteikumu? Kāds būs tās secinājums? Vai Satversmes tiesas spriedumam (lai kāds tas arī nebūtu) nesekos politiski iniciēts referendums?

Pat, ja viss notiek raiti un bez aizķeršanās, ja Vaira Vīķe Freiberga vēl savu pilnvaru laikā uzspēj apmainīties ar pašreizējo Krievijas prezidentu ar ratifikācijas rakstiem, vai varam būt droši, ka jauna līguma noslēgšana ar Krieviju jaunā - pozitīvu attiecību - līmenī pacels abu valstu attiecības? Mums vairs nepārmetīs "minoritāšu tiesību pārkāpumus", neprasīs pielīdzināt nepilsoņu tiesības pilsoņu tiesībām, Lielais Kaimiņš neiejauksies mūsu iekšpolitikā, ik pa brīdim norādot, kā vajag un kā nevajag dzīvot? Tiešām? Patiesi gribētos, lai valdības un Saeimas spertais solis sadarbības ar Krieviju virzienā nebūtu vēlāk jānožēlo. (Ka esam ievēlējuši tādu Saeimu, kas apstiprina tādu valdību, kas pieņem tādus lēmumus...)

Robežlīgums Latvijā nav pietiekami izdiskutēts. Tas atstājis milzum neskaidrības, priekšplānā izvirzot "taustāmāko" - Abrenes jautājumu. 

Domāju, ka lielai daļai cilvēku ir būtiska ne tik daudz tā zaudētā  teritorija (nu, ja reiz atņemta, būtu naivi cerēt, ka kāds to vēl atzīs un atdos), cik pats pāridarījuma arguments attiecībās ar Krieviju. Ja mēs tagad no tā atteicāmies (vismaz - juridiski) un ja attiecības arī turpmāk paliks tādas kā līdz šim, robežlīguma noslēgšanas "taustāmais rezultāts" būs vien sāpe. Sāpe, ka esam kārtējoreiz "uzmesti". 

Tāpēc ļoti svarīgi, lai robežlīguma noslēgšana būtu vēl ar kādu pievienotu vērtību. Tādu, ko manītu un spētu pozitīvi novērtēt ikviens, ko šobrīd māc šaubas par steigu, kādā tika noorganizēta līguma parakstīšana.